"Nē. Es nesaprotu!" tā diezgan braši puisēns atrauc.

"Hmmmmm... ko tieši? "

"Neko! Kas tur jāraksta! Es nesaprotu!" 

Blakus sēdošais draugs tūlīt gatavs laipni palīdzēt (cik reizēm maldīgs priekšstats par šo!  ) un paskaidrot (jeb - šajā gadījumā - izglābt puisēnu no domāšanas... ), tomēr nostopēju. Ne vienmēr šāda palīdzība dara labu...

Atgriežamies pie visai neērtās sarunas.

"Hmmmm... neko nesaproti. Nu, izlasi ,lūdzu, vēlreiz, kas jādara!"

Puika izlasa. Lasa - pat ļoti labi. 

"Kas tad būtu jāraksta?"

"Nu, jāpabeidz teikumi.."

"Jāpabeidz teikumi ..... Tas ir - kā?"

"Nu, ar vēl citiem vārdiem tur, kur tie punktiņi.."

"Ar kādiem vārdiem? Ar jebkuriem vai ir norādīti kādi varianti ? "

" Tie, kas tur tajās iekavās..."

"Tur iekavās ir trīs vārdi. Ar visiem vai kādu vienu?"

"Ar vienu, ar pareizo."

"Re kā?! Un kas šajā gadījumā, Tavuprāt, būs tas pareizais ? Jo sniegs taču gan krīt, gan kūst, gan var sasnigt! "

"Nu kā, tekstā taču ir viens tikai! .. Mēs lasījām... "

"Lieliski. Un tad, atgriežoties vēlreiz pie Tava jautājumā sākumā - ka neko nesaproti, kā ir tagad? .. Ko Tu darīsi? "

"Ā, nu jā!"....... utt.

...

 

Man ļoti patīk, cik precīzi reiz Edmunds Vanags minēja - skola šajā informācijas pieejamības laikmetā sen jau vairs nav tikai par zināšanu nodošanu. Ar tām pilns internets, kolosālas grāmatas, žurnāli u.c. Skola ir vairāk par DOMĀŠANU, par stratēģijām, kādas bērns apgūst un var izmantot mācoties, pielietojot ikdienā, DZĪVĒ.

Arī par kritisko domāšanu tai skaitā. Arī prasmi analizēt, secināt, izdarīt izvēles, pieņemt lēmumus. U.c. U.c.

Varētu likties - tas taču ir ilgi - šāda saruna. Kas Jums - nav ērtāk un vieglāk vienkārši normāli pateikt, kas jādara?! ...

Ir.

Taču, redz, 

skola nav arī par to, lai būtu "kā vieglāk" un "kā ērtāk" šim brīdim īstermiņā... Vairāk par to, kādus ieradumus veidojam, kā tie attīstās un ietekmē ilgtermiņā - domāt vai nedomāt, risināt problēmu vai cerēt, ka kāds izglābs, trenēt iemaņas vai nostiprināt sevī apziņu "neko nesaprotu" (vai nereti jau apzināti 'loderēt'  - jo "nesaprast" ir TIK ērti - Tev uzreiz tik daudz uzmanības  un.glābēju - padomdevēju , un līdz ar to pašam tā atbildība arī nav jāuzņemas ..) , augt drosmē un varēšanā vai , ļaujot citiem darīt savā vietā, nostiprināt sevī sajūtu, ka īsti jau neko nevaru...

..

Tikai nedaudz vairāk pacietības.

Nedaudz mazāk steigas pieaugušo dzīvē.

Nedaudz vairāk jautājumu, nedaudz mazāk gatavu padomu.

Nedaudz vairāk ļaut atklāt bērnam sava prāta dziļumus un jaudu!

Nedaudz vairāk uzticēšanās, ka - #variJAdari.

Un palīdzēt darīt un secināt PAŠAM.

.. ..

P.S. Esiet , mīļie vecāki, modri pie "atslēgas svārda" - "Es nesaprotu!" - varbūt bērnam vajag vienkārši vairāk uzmanības, apzinātas klātesamības un vienkāršas sarunas ...