Protams, ka ikdienā sastopamies arī ar kreņķiem, uztraukumiem, pārdzīvojumiem, "man nesanāk!  ", gribasspēka trūkumu, traucējošiem ieradumiem, asarām, kādu kašķi, aizvainojumu, dusmām utl.

Dabiski. Kā nekā dzīvi cilvēki! Arī mazie ķipari klasītē - DZĪVI CILVĒKI, nevis pareizi, jau "gatavi" robotiņi. Būtiskāk ir - ko mēs iesākam ar to, ko sevī pamanām. VAI pamanām. VAI spējam pieņemt sevī arī to daļu, kas nav tik "pareiza un gluda un pulēta" , kā iedomājamies, ka jābūt. Vai spējam saprast, kas ir tas, kas kaitina, nepatīk, traucē, sadusmo, aizvaino ...kas tieši? Nevis pirmajā mirklī "pa virsu" un šķietamais, bet - kas tieši? .... Un - kāpēc ir tā, ka tas mani aizvaino ? ..

Skola ir vieta, kur - jā, jā, protams, arī zināšanas iegūt - taču tā ir vieta, kur veidot, attīstīt, trenēt tieši domāšanas stratēģijas! Yotube pilns ar info. Grāmatas. Filmas. Žurnāli. Utt. Taču - ko ar to visu iesākt? Zinu kaut ko - lai... ? Kā, ko, kur, kad pielietot? Kas Tev der un kas nē? Kā to attiecināt un pielietot citā dzīves situācijā? Kā izprast?

Kā virzīt savu domāšanu, attīstīt prātu, maņas, sajūtas, prasmi atpazīt un izprast SEVI un caur to arī citus?....

- - -

Ir arī tādi mirkļi.

Kad aizelsies - tā ka vispār nevar parunāt - raudādams pieskrien meitēns, apkrīt ap kaklu un raud, raud, raud...  Un Tu sākumā vienkārši apskauj, paijā muguriņu un - klusē. Vienkārši ļauj tai "pilnajai glāzei" mazliet nolīt nost. Jo mēs nevaram pārpildītā traukā ieliet kaut ko vēl uz palikšanu...

Un palēnām starp elsām un asarām sāk rasties vārdi - "Meitenes mani apsaukā..."... 

Izklausās TIK sāpīgi, vai ne ? Nu kā tā - apsaukā?! Šķiet, jāsauc šurp un jāķeras aši pie skaidrošanās, audzināšanas, rāšanās, vai ne?..

TAČU - ir ārkārtīgi svarīgs tas katra paša iekšējais personīgais spēks.

Mēs varam mesties nosodīt, varam aizrādīt, varam audzināt "tos citus" (kas, protams, arī nereti tiešām ir jādara! ), taču ārkārtīgi svarīgi ir - kā TU PATS reaģē šādā situācijā, kāda ir Tava INTERPRETĀCIJA par notikumu, par situāciju, kas savukārt veido Tavu attieksmi un attiecīgās sajūtas, emocijas. Un TAS ir būtiski.  Atpazīt, izprast, saprast, ko ar to iesākt. Sevī. 

..

Un mēs , tāpat samīļojienā , turpinām mierā sarunu. 

"Mani apsaukā..." - Kā apsaukā?...

Un vārdu pa vārdam nonākam, ka nevis personīgi viņu, bet komentārs par darbiņu.

Hmmm... Par darbiņu. Kā tieši apsaukā darbiņu? ...

Un vārdu pa vārdam nonākam, ka komentārs "Maize un piens" par darbiņu, kas saistās ar tirgu, īsti nav apsaukāšana. 

Pa vidu vairākas izelpas... Un vēl. Un trenējam apzināti vadīt elpu. Lēnītēm. Tīšām. Mierīgi. Dziļu izelpu. Un vēl. Un vēl. Tīšām. Apzināti. Un actiņas žūst un žūst... 

Un - jā - runājam par turēšanu sevi spēkā.

Par PAŠAS sajūtu par savu darbiņu.

Par pašas pārliecību par sevi.

Un šķetinām - kas tad īsti bija tas, kas sāpināja, ja vārdi atbilst darbiņam un it kā nav tomēr apsaukāšanās... Var mēģināt ieklausīties sevī - vēlreiz paskatoties uz to situāciju - mirklis, kad piedzīvo šo kreņķīti - kas bija tas ,kas patiesībā aizvainoja ? ... Ko Tu tur redzi ,ko dzirdi, ko sajūti.. Kas ir tas, kas aizskar?

Izrādās tonis. Un tas, ka tās ir draudzenes, kuras pavirši izteikušās. Tieši fakts, ka draudzenes un tādā tonī. Divi vārdi un - sāp un asaras.

Un nu ir skaidrs, ka nevis "Mani apsaukā".... 

Un kad šis ir tapis skaidrs, kad esi to apzinājies, tad jau ir daaaaaudz vieglāk "izkāpt no situācijas" un paskatīties it kā no malas. Hmmmm.... Ko varētu darīt, lai justos citādāk? Vai viņas maz saprata, ka šis tonis Tev ir aizskarošs? Ja Tu šobrīd varētu sev dot padomu, kāds tas būtu? Kā var palīdzēt sev turēt sevi spēkā?

Un kāda tagad šķiet šī situācija?...  

- - -

Un ar katru šādu mazāku vai lielāku "satikšanos ar SEVI" mēs trenējam prasmi raudzīties plašāk un dziļāk, nekā tikai "acīmredzamais" pa virsu. Trenējamies iepazīt sevi, atpazīt signālus, izprast, kas mani aizskar, kas nē, kāpēc aizskar, kā citi uztver vienu vai citu notikumu, kā darīt zināmu to, kas mani satrauc vai traucē, ko pašam iesākt ar to, kas mani kaitina, padara skumju vai vājāku, kā turēt sevi spēkā un kā pieņemt sevī notiekošo, kā vadīt savas emocijas un vispār saprast - kas ar mani notiek un kā mijiedarbojos ar apkārtējiem. 

Vienkārši augam. Un dzīvojam dzīvu dzīvi. Īpašu, unikālu, brīnišķīgu, SAVU Dzīvi tajā visā lielajā, plašajā Pasaulē. Visi kopā un tomēr arī katrs atsevišķi.